fbpx

Sākumskolas "Lielie stāsti" darbības princips balstīts uz visā pasaulē pazīstamo un atzīto Marijas Montessori mācību metodi. Šo mācību metodi radījusi un izauklējusi itāļu bērnu ārste Marija Montessori. Šajā rakstā varat iepazīties ar viņas dzīvesstāstu.

Marija Montessori piedzima 1870.gada 31.augustā Itālijā mazā provinciālā pilsētiņā  Šiaravallē Ankoras provincē, taču vēl mazai esot, viņa nokļuva Romā. Ģimenē Marija bija vienīgais bērns un pavadīja laimīgu bērnību kopā ar vecākiem. Viņas tēvs bija augsta ranga valsts amatpersona, bet māte bija nākusi no vecākās dzimtas Itālijā, kurā pārsvarā visi bija zinātnieki. Vecāki rūpējās par savu meitu un gribēja, lai viņa dzīvē varētu realizēt sevi, kaut gan katoliskajā Itālijā sievietēm bija diezgan ierobežotas iespējas to izdarīt.

Marijai Montessori piemita to laiku meitenēm neraksturīga tieksme izglītoties, viņa mācījās zēnu skolā un ar savu centību, neatlaidību un uzstājību panāca atļauju studēt universitātē. Sākumā atbilstoši savai apdāvinātībai viņa vēlējās studēt matemātiku, taču vēlāk izdarīja savu profesionālo izvēli  kļūt par bērnu ārsti, nostādamās pret tēva gribu un aizliegumu sievietēm studēt medicīnu. Tolaik Itālijā medicīna bija to tām nozarēm, kur valdīja tikai vīrieši. Taču sava rakstura un neatlaidības dēļ Marija 1896.gadā pabeidza Romas universitāti un bija pirmā sieviete, kas ieguva doktora grādu. Tas apliecina, ka Marija Montessori pēc rakstura bija stingra un mērķtiecīga sieviete, kura ir spējīga uz izvirzīto mērķu sasniegšanu, laužot stereotipus un vecas paražas. 

„Mēs neesam dzimuši, lai vienkārši priecātos par dzīvi” – tas ir viens no viņas izteicieniem.

Strādājot universitātes klīnikā, Montessori guva pirmo pieredzi darbā ar  bērniem. Tie bija bērni invalīdi, bērni ar īpašām vajadzībām. Pieredze darbā ar garīgi slimiem bērniem modināja viņā interesi par psiholoģijas un pedagoģijas studijām. Viņā nostiprinājās pārliecība, ka gan veseliem, gan slimiem bērniem ir nepieciešama speciāla, radoša vide, kurā būtu koncentrētas visas zināšanas par pasauli. 

Šajā laikā Marija Montessori izstrādāja jaunu, oriģinālu sensorisko bērnu attīstības metodiku. Viņa studēja Itāra, Segēna un citu zinātnieku darbus un materiālus. Montessori strādāja ar Segēna didaktisko materiālu, to papildinot un pilnveidojot. Viņa nebaidījās nākt klajā ar pārsteidzošiem apgalvojumiem, piemēram, ka bērnam pirmsskolas vecumā vairāk interesē rakstīšana nekā lasīšana. Viņa kritizēja pastāvošo izglītības sistēmu, ka tā pilnībā ignorē bērna vajadzības.


Marija Montessori meklēja izdevību gūt pieredzi  normālu bērnu audzināšanā. Un tāda radās 1906.gadā - Montessori saņēma piedāvājumu, kurš iezīmēja īpašu virzienu viņas turpmākajā darbībā. Pilsētas plānotāji gribēja pārveidot kādu Romas kvartālu un izveidot paraugmodeli modernai sociālai dzīvei tajā. Tur dzīvojošiem bērniem, kuru abi vecāki bija nodarbināti, bija jānodrošina aprūpe. Tā 50 bērniem vecumā no 3-7 gadiem tika izveidota bērnu dienas novietne un Marija Montessori uzņēmās tās vadību.


1907.gada 6.janvārī San Lorenzo durvis vēra pirmā Montessori bērnu māja. Šajā iestādē Marija Montessori bija vadītāja, šeit bija iespēja pārbaudīt viņas izstrādāto sistēmu. Viņa visu iekārtoja tā, lai dažāda vecuma bērni tajā justos omulīgi un ērti. Nama atvēršana nebija Monterosi pētījumu galarezultāts, tas bija līdzeklis turpmāko pētījumu veikšanai. Viņa vairākkārt pārveidoja materiālus, līdz tie pilnībā saistīja bērnu interesi.

Reiz Montessori pārliecinājās, ka jau trīsgadīgs bērns, brīvi izvēloties, spēj pievērsties kādam vingrināšanās objektam un darbojoties sasniegt augstu koncentrēšanas pakāpi. Tas arī bija viņas slavenais „atklājums”.

Bērnu mājā strādnieku kvartāla zēni un meitenes kļuva par draudzīgiem un mācīties alkstošiem bērniem. Montessori viņiem deva ne tikai interesantus materiālus, bet mācīja dažādas praktiskās dzīves iemaņas. Montessori uzskatīja, ka bērni paši parāda savas vajadzības un novēroja, ar kādu prieku bērnu veic gan rakstīšanas uzdevumus, gan praktiskus darbus. 

Marijas Montessori izstrādātā sistēma izturēja pārbaudi. 1909.gadā Montessori organizēja pirmo savas metodes mācību kursu un izdeva savu pirmo grāmatu „Il metodo della pedagogica” („Zinātniskās pedagoģijas metode”). Tā tika likts pamatakmens jaunai audzināšanas metodei, kura izriet no bērna, nevis no pieaugušā priekšstata un gaidām. Tika atvērti daudzi nami visā pasaulē, kas darbojas pēc šī principa.


1929.gadā Marija Montessori kopā ar dēlu Mario dibināja Starptautisko Montessori asociāciju (www.montessori-ami.org), kas darbojas arī mūsdienās. Pēc dažiem gadiem 1935.gadā Montessori papildus bērnu mājas metodei izveidoja „Zemes bērna” plānu. Tā bija sociālās dzīves pieredze jauniešiem.

1936.gadā M.Montessori pārcēlās uz dzīvi Nīderlandē, kur dibināja bērnu mājas un pamatskolas.

Otrā pasaules kara laikā viņa aizceļoja uz Indiju un palika tur līdz pat 1946.gadam. Fašistiskā režīma valstīs viņas pedagoģija tajā laikā bija aizliegta, tas, kas bija izveidots, tika iznīcināts, jo fašistiem un nacionālsociālistiem nevajadzēja domājošus, patstāvīgus, attīstītus bērnus. Indijā Monterosi pavadīja septiņus gadus un apmācīja vairākus tūkstošus pedagogu. Arī Gandijs un Tagore bija pārsteigti par viņas pedagoģiju. Indijā agrāk stingri katoliski pārliecinātā sieviete nostiprināja savu kosmiskās audzināšanas ideju.


1949.gadā Marija Montessori tika nominēta Nobela miera prēmijai.


Marija Montessori mira 1952.gadā 6.maijā Nīderlandē.

Uz viņas kapakmens rakstīts: „Es lūdzu mīļos bērnus, kuri var visu, kopā ar mani nest mieru starp cilvēkiem visā pasaulē”.

Seko mūsu aktivitātēm Instagram